"Planktona" līmeņa ainavas

Ainavisks apcerējums trīs turpinājumos ar kulmināciju, kas apraksta cilvēku, naudu un kosmopolītismu.

Tieši un vienkārši.

Kaut kā pēdējā laikā ir tā sanācis, ka pārāk daudz esmu pievērsies izglītības un tieši augstākās izglītības jautājumiem. Dīvainākā un neparastākā lieta šajā kontekstā ir uzzināt ka gandrīz ikvienam Latvju zemes iedzīvotājam par izglītību ir savs viedoklis, kas protams atšķiras no kolēģa skatījumā. Kā jau parasti, tas otrs neko nesaprot, neķer fišku un vispār viņš ir zemes, debess, saules, vēja, ķīļa, vētras, druvietes, kalnkaziņa, pekauša, sapuvušā kapitālisma, imperiālisma, sociālisma, kaucmindiešu (apnika, tālāk domājam paši un izvēlamies sev tīkamo) līdzskrējējs un atbalstītājs. Tāpēc, naivs cilvēks būdams, nolēmu paskatīties uz pamatcipariem un to ko piedāvā excelis.

Visi grafiku skaitļi ir no Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapas vai EUROSTAT. Atvainojos, ja nejauši esmu pārkāpis kaut kādas man nezināmas regulas, direktīvas un normatīvos aktus, kas regulē cienījamo organizāciju ciparu izmantošanas autorību. Savukārt pats nepretendēju ne uz kādu autorību, tiesībām un blakustiesībām – ņemiet ko un kā gribiet un dariet kas jums ienāk prātā.

Mans pienesums ir noformējums, sakārtošana kaut kādā secībā, atsevišķos gadījumos īpatsvaru ierēķināšana (uz IKP, uz akadēmisko personu vai kā savādāk), bet šeit uzreiz gribu teikt, lai man „nepiešūtu” kādu no birkām apzināti centos neizmantot IZM, AIP, AIKNC, KIC, KAC, BRIC, IDRIT, VAI, KOCIN un citu organizāciju datus, vai veikt kādus komplicētākus aprēķinus. Protams skaistāki un krāšņāki zīmējumi izdaiļotu dzīvi, bet vēlāk vajadzētu taisnoties par to, ka pie mums Latvijā 20 nu gluži nav tas pats kas 20 kādā citā zemē. Nu ko ņemiet par labu.

Pirmā daļa - cilvēciskā

Sāksim ar to ko mēs ieliekam sistēmā, ko sauc par izglītību un kas ir noticis pēdējos gadu desmitos. Un tas protams nav cilvēks, bet gan izglītojamais un akadēmiskais personāls.

 

..., bet noticis ir tas ka pirmsskolas līmenī ir stabils pieaugums (kāpēc?, lai skaidro demogrāfi), parējās grupas samazinās, augstākā izglītība – mīlīga „kaķa mugura” jeb lēnām atgriežamies pagājušā gadsimta beigās, bet izglītojamo skaits 4.līmenī sakrīt ar izglītojamo skaitu 6.līmenī.

Tie paši cipari, tie paši līmeņi un tie paši izglītojamie, bet proporcijās. Te jau mīlīgs „kaķa vēderiņš”.

 

Nākošajā solī mēģināsim šo to salīdzināt, savietot un visādi citādi modificēt informāciju, bet, atkārtoju, gandrīz neko nepārrēķinot t.s. atstājot „plikus ciparus”. 

Salīdzināsim institūciju skaitu, izglītojamo skaitu (pēc to „sugām”) un akadēmisko personāla skaitu. Un kas mums sanāk? Kopējais izglītojamo skaits samazinās, personisko līdzekļu „ieguldījums” arīdzan, institūciju skaits nemainīgs, bet faktiski sasniedzot lielāko to skaitu.

 

Paskatīsimies no citas puses uz šiem pašiem cipariem. Protams un saprotams, ka institūciju skaita palielinājums samazina izglītojamo skaitu gan vidēji vienā institūcijā, gan arī uz vienu akadēmisko personu. Un tendence ir lejupejoša.

 

Tajā pat kontekstā arī studentu skaitam uz 10 000 iedzīvotājiem ir līdzīga tendence.

 

Dažādi izmērot studentu un akadēmiskā personāla skaitu (absolūtos lielumos) arī nekas nemainās. Protams, ja neskaita „dižķibeles” iecirsto robu daiļajās līkņu muguriņās, bet tāda jau tā „dižķibele” mums bija.

 

Un mazliet pamodificējot varam paskatīties arī no šāda rakursa... . Ir vietas, kurās „dižķibele” cērt robus un parasti tie ir cilvēki jeb akadēmiskais personāls.

 

Arī studentu skaita izmaiņas augstskolās un koledžās ir tādas kādas tās ir.

 

Gratulācija un gradulācija arī uz to pusi...

Vai pamanījāt, kas ir kopīgs visām līknēm? – to „pēdējo gadu grieznīši” ir lejupvērsti izņemot institūciju un akadēmiskās personāla skaits. Ko tas nozīmē un kādas tam ir un būs sekas – domājiet paši, interpretāciju ir jūsu pašu roku darbs ;-) . Nosauksim šo efektu par „ķepiņas uz leju, astīte augšā”.

Ir vēl viens cipars, līknis, kas pēdējo divu gadu laikā „padlēcās”. Kaut gan tā palēkšanās ir nosacīta, bet tomēr uz mācību gada sākumu tiekam uzņemti, bet gratulāciju un gradulācija (skat. augstāk) neiestājas. Iespējams ka tas kaut ko nozīmē? Pagaidām nosaukšu šo efektu par „virtualizāciju” jeb „iekšā ir, bet ārā nenāk”. Lūgums nejaukt ar „virtulizāciju”, „vitrazāciju”, „vitrozāciju” vai pat „virtuvizāciju”.

 

Mazliet paskatoties uz šo jautājumu no citas puses – kāda ir gratulācijas/gradulācijas vecumstruktūra, zinātkārs pētnieks varētu iegūt šādas bildes. Studentu skaita proporcijas faktiski ir nemainīgas, bet gratulēti un grādoti tiek jaunie censoņi – ko tas nozīmē? Atkal neteikšu, bet vienkārši piefiksējām, ka 2012.gadā gratulācijas ātrums palielinās par vairāk nekā 10%  personai līdz 25.g. strauji ienākot darba tirgū ;-). Un protams būs taisnība tiem, kas teiks ka nekorekti ir salīdzināt mācību gadā uzņemto skaitu ar grādošanu, kas īstenota kalendārā gada laikā. Par atvainojos, vairāk tā nedarīšu.

 

 

Studentu skaita (kopējā) sadalījums pa tematiskajām grupām arī varētu būt pārdomu un diskusiju tēma ilgiem un gariem vakariem. Lielā sarkanā sociālo zinātņu līnijas mērvienības ir uz labās skalas, citādi mēs neredzētu visas pārējās līknes.

Pilna laika studijās arī kaut kas līdzīgs (šeit visas grupas uz vienas skalas)

 

Un tas kas vieniem pārsteigums, iespējams citiem – likumsakarība jeb kas notika ar mūsu nepilna laika studējošiem. Sacīsim vienkārši – samazinājās, strauji un epohāli. Interesanti ka citās valstīs krīzes laikā tā kā vairāk mēģina mācīties vai armijā dienēt. Mūsu zemē, krīzei cērtot, nepilna laika studējošais dodas cīņas laukā un cērt pretī. Kas teica ka tikai Čeļābinskā ir skarbi ļaudis, arī Latvijā.

 

Ja tikām galā ar ķermeņiem, tad nākošajā sadaļā, klasiskas politikas plānošanas tradīcijās, vajadzētu tā kā paskatīties uz naudu. Un arī šeit, neiesim iekšā augstākās sfērās, bet skatīsimies t.s. „bebru dambju” pamatus. Un „dambja pamatā” vispirms jau vajadzētu paskatīties uz šo pēdējo grafiku un nākošo un iztēlē salīdzināt nepilna laika studējošo skaitu ar to personu skaitu, kas mācījās par personīgiem līdzekļiem. Iespējams, ka vērīgākais pamanīs zināmu sakritību. Iespējams, ka krīzes laikā vienkārši nebija „liekas naudas” uz rokām par ko mācīties, it īpaši tiem, kuri – nepilna laika un tātad arī daļēji strādāja.