Kāds klasiķis sacīja, ka
ilgtermiņā tirgus neredzamā roka gar mums nogrābstīsies un visu saliks savās
vietās. Klasiķis nekomentēja, kurās vietās saliks. Tāpēc dažiem asprāšiem dzima
doma, ka saliks tādās vietās, par kurām pat interneta publikai nebūtu
pieklājīgi skaļi norādīt. Cerot iekļūt
vēstures annālēs gribas neredzamās rokas ideju pielāgot arī rīcībpolitikas
izpausmēm un atbildēt uz salīdzinoši populāru jautājumu – kāpēc igauņiem sanāk,
bet latviešiem – nē!
Kā piemēru īsam zibsnim izmantosim ne mazāk populāru un
visiem saprotamu jomu - izglītības
finansējums, jo ikvienam ir skaidrs ka finansējums ir nepietiekams, ikviens no
mums zina kā būtu jādara!. Lai skatījums būtu gaišāks, tīrāks un salīdzināmāks
neizmantosim absolūtos skaitļus, bet ar salīdzinoši vienkāršu grafiku palīdzību
pamēģināsim izgaismot rīcībpolitikas atšķirības 10 gadu garumā. Lūk, te ir
grafiks un bilde!. Divas valstis, desmit gadi (jaunāku salīdzināmu datu nav),
mans labākais draugs – EUROSTAT`S un tā draudzene [educ_figdp],
izglītības izdevumu īpatsvars procentos iekšzemes kopproduktā un tā novirzes no
ES-27 vidējā līmeņa procentos.
Ko mēs redzam? Pirmkārt, - Latvijai
pirmos gadus šie izdevumi virs vidējā ES-27 bija īpaši augsti,
tad īpatsvars samazinās, bet vienalga virs ES-27 vidējā, tad nāk „supergads”
un tik pat ātri iestājas „taupība”. Ievērojāt, kā mēs „ielikām” Igaunijai! Iespējams ka igauņiem ir kāda nacionālā
īpatnība, bet laika posmā 2004 – 2007 viņi rīkojās diametrāli pretēji Latvijai
– samazināja izglītības izdevumu īpatsvaru zem ES-27 vidējā. Stulba
rīcība vai nē! Latvija šajā izdevumu pozīcijā „varonīgi” turējās virs „ES-27 ūdens
līnijas” līdz pat 2010 gadam, kad par to samaksāja pēc pilna rēķina. Igaunijai
iepriekšējos gados uzkrātā „pareizas rīcības dividende jeb rīcībpolitikas
neredzamā roka” ļauj šobrīd īstenot politiku, kas Latvijai nav pieejama. Tiešām
dīvaini, visu laiku esam „iekabinājuši” Igaunijai, kaut gan īsti nav zināms,
kur „iekabinājums” ir nosēdies, bet še tev! Tāpēc vieniem sanāk, bet otriem
nesanāk. Sabiedrībā populārs ir arī pieņēmums, ka Latvijai traucēja piecdesmit
okupācijas gadi un Ķīlis, bet Igaunija tajā laikā skatījās Somijas televīziju.
Lūk kāds spēks ir televīzijai!
Un lai zārkā iedzītu visas naglas
paskatīsimies uz vēl vienu EUROSTAT māsīcu [educ_fiabs].
No māsīcas bagātību krātuves
paņemsim - Total public expenditure on
education in millions PPS, for all levels of education combined, to sadalot pa
izglītības līmeņiem jeb ISCED 1, ISCED 2-4 un ISCED 5-6. Nezinātājiem
paskaidrošu, ka tie nav īpaši piemeklēti lamu vārdi, bet gan izglītības līmeņu
iedalījums sākumskola, vidējā un augstākā. Arī šajā gadījumā apzināti nerunāsim
par absolūtiem skaitļiem, jo mūsu mērķis ir raksturot rīcībpolitikas izvēli un
atšķirības starp brāļu tautām. Visām valstīm stabiņš ir sadalīts pēc finansējuma
īpatsvara PPS vienībās. Ko mēs redzam? Lietuva (vājāk) un Igaunija (spilgtāk)
pakāpeniski (atkārtoju vēlreiz visiem revolucionāriem, anarhistiem un
speciālistiem – lēnām, gandrīz nemanāmi, pakāpeniski) palielina finansējuma
īpatsvaru ISCED 5-6 jeb augstākai izglītībai, cenšoties saglabāt nemainīgu
ISCED1. Jā, izmaiņas ir ļoti vāji pamanāmas, bet tāda ir politikas daba – klusu
un lēnām, pragmatiski uzkrāt simbolisko kapitālu, kuru „izmest” uz letes
deficīta laikā.
Ko dara Latvija? Tikpat lēnām un
pakāpeniski augstākās izglītības jomā nedara neko ( + /- 20% visu 10 gadu
laikā), bet ISCED1 izdevumu īpatsvaru palielina. Tad kur „izgulsnējas” nauda,
ja pirmsskolas izglītība ir viena no mūsu bēdu ielejām? Zinot budžeta procesa
un politikas plānošanas ilgtermiņa dabu, stāvot šeit, paredzu – būs ilgtermiņa rakstura
nepatikšanas un tikai nesakiet ka neviens nav brīdināts!
Trešā un pēdēja nagla!
Salīdzināsim augstākās izglītības institūciju skaitu, izmantojot nacionālās
statistikas institūciju sniegto informāciju. Protams šeit ir mazas nianses,
piemēram, Igaunija konsekventi lieto kalendāros gadus, Latvija – mācību gadus,
Igaunijā neparādās nosaukums koledža, bet tiek nodalītas īpašu universitātes
(lai arī ko tās nozīmētu). Tā kā abas valstis nelietot identiskas
klasifikācijas sistēmas, pieļauju ka var būt sīkas neprecizitātes. Tomēr.
Speciālisti, anarhisti, revolucionāri, konservatori un citi eksperti –
paskaidrojiet, kas notika Latvijā, kā radās ultra-super-pieprasījums, ka
institūciju skaits bija jādubulto? Un, kas kavē pašlaik to samazināt? Arī šis
ir spilgts piemērs tam, kā darbojas rīcībpolitikas neredzamā roka, kas šobrīd,
no aptuveni desmit gadus vecas pagātnes, tur visu nozari finanšu badā un turēs,
kamēr līknes neatgriezīsies tur, kur tās bija pirms nu jau piecpadsmit gadiem.
Lai spēks ir ar Jums!
