Mazgāsim vai taisīsim jaunu?

Revolucionāras pārdomas karstā vasaras naktī Ladogas (tpu! Ķīšezera) ezera apkaimē.

Neapšaubāmi jebkuras attīstības politikas izvērtējumam ir tieša līdzība ar dilemmu, par ko jāizšķiras jauniem un ne tik jauniem vecākiem sastopoties ar mūžseno izaicinājumu - mazgāt nosmulējušos mazuli. Vienkāršāk un ātrāk protams ir nomazgāt, bet taisīt jaunu – patīkamāk. Līdzīgas sajūtas rodas ik reizi, kad sastopos ar kādas „vecās” politikas izvērtējumu, šajā konkrētā gadījumā – Politikas plānošanas sistēmas attīstības pamatnostādnēm jeb PPSAP. Dokumenta aktīvās dzīves laiks strauji tuvojas izskaņai, kas paredz lemšanu par tā turpmāko likteni. Šķiet ikviens, kas šajā jomā nav pirmgadnieks, ir iesaistīts vai bijis iesaistīts tā izstrādē, pielietošanā, novērtēšana ir savs viedoklis un risinājuma piedāvājums. Nepalikšu malā un piedāvāšu savu skatījumu.

Nepārstāstīšu attīstības politikas plānošanas pamatus un principus, kas un kā to regulē normatīvi, kas un par ko atbild, jo ir pārliecība ka lasītājiem to vajadzētu zināt. Arī terminoloģijā centīšos izmantot jēdzienu – attīstības politika (zinot ka tas tiek lietots arī citā kontekstā). Tāpēc izpildot pusnakts solījumus ķersimies vērsim pie ragiem.

Kāpēc? Man šķiet, ka mērķis ir palielināt valdības attīstības politikas vērtību, uzticamību, svaru,  leģitimitāti un nozīmību mūsu visu ikdienas dzīvē. Valdības politika (rīcībpolitikas vai attīstības politikas nozīmē) tiek pausta ar valdībā (t.i. Ministru kabinetā) apstiprinātu dokumentu starpniecību, tādējādi – jo vērtīgāks (satura un izstrādes procesā kontekstā) būs attīstības plānošanas dokuments, jo lielāka būs valdības „politiskā” vērtība (vismaz šajā aspektā) un cilvēku ticība valdības darbam.

Kas būtu jādara, lai vērtība palielinātos? Lūk piedāvātās tēzes, kas formulētas jautājumu veidā.

1)       Vai nepieciešams noteikt, ka attīstības politiku konkrētā jomā, nozarē vai jautājumā ierosina valdības vadītājs (Ministru prezidents) Ministru kabinetā ierosinot pieņemt lēmumu par attīstības plānošanas procesa uzsākšanu konkrētā nozarē, jomā vai problēmjautājumā? Vai Ministru prezidents ir tā amatpersona, kas izstrādāto attīstības plānošanas dokumentu iesniedz Ministru kabinetam izskatīšanai, apstiprināšanai un lēmuma pieņemšanai?

2)       Vai ministrijas, pašvaldības, valsts un pašvaldību iestādes, pilsoniskās sabiedrības organizācijas, valdības partneri, uzņēmēju asociācijas, reģionu pārvaldes, Saeimas deputāti, politiskās partijas, fiziskas personas un citas šeit neminētas vienības ir līdzdalības partneri vienotā attīstības politikas izstrādes procesā? Vai visas augstākminētās institūcijas sniedz informāciju, ekspertīzi, zināšanas, redzējumu, pierādījumus, viedokli, nostāju un savu izpratni par pirmajā punktā uzrunāto jautājumu?

3)       Vai nav tā, ka pirmajos divos punktos minēto procesu starpnozaru ekspertu grupas ietvaros organizē (vada un finansē) augstākā, par attīstības politikas plānošanu atbildīgā, iestāde? Vai Ministru kabinets nosaka pirmajā punktā ierosinātās jomas vai nozares politikas izstrādes vadlīnijas un galvenās nostādnes? Vai par attīstības politikas izstrādi atbildīgā iestāde konsultējas ar Saeima atbildīgajām komisijām un izzina politisko spēku nostāju? Vai augstākā par attīstības politikas plānošanu atbildīgā iestāde var pieņemt lēmumu par dokumenta formu (balstoties uz pirmajā punktā ieskicētiem uzstādījumiem)? Vai augstākā par attīstības politikas plānošanu atbildīgā iestāde organizē politikas izstrādes procesu, kas sastāv no šādiem posmiem – a) izpratnes par situāciju noskaidrošana un diskusiju dokumenta sagatavošanas, b) institucionālās līdzdalības organizēšana un problēmas aptvēruma noteikšana, c) dokumenta saturiskā (risinājumi un to izmaksas novērtējums) izstrāde, d) Saeimā pārstāvēto politisko spēku informēšana par paredzētajiem risinājumiem e) izpildes uzraudzība un f) sasniegto rezultātu izvērtēšana?

4)       Vai ikvienam attīstības plānošanas dokumentam ir autors (idejas karognesējs?), kurš ir nozares, jomās autoritāte, līderis, ar labu reputāciju un ietekmi (lai arī ko tas nozīmē)? Vai autors vienmēr ir Latvijas pārstāvis?

5)       Vai attīstības plānošanas dokumenta (pēc apstiprināšanas Ministru kabinetā) pavadošos dokumentus, proti, a) līdzdalības (konsultāciju) apkopojumu t.sk. diskusijas ar Saeimas atbildīgajām komisijām, politiskajiem spēkiem, citus protokolus, b) ietekmes (ex-ante) izvērtējumu, c) ekonomisko, sociālo, ilgtspējas un cita tipa analīzi, d) neatkarīga eksperta novērtējumu (peer – review), e) attīstības politikas ieviešanas plānu un f) mazākuma ziņojumu ar partneru būtiskiem iebildumiem sagatavo atbildīgā institūcija?  Vai ietekmes izvērtējumu un citus līdzīgus pasākumus var īstenot arī pilsoniskās sabiedrības organizācijas, privātpersonas, zinātnes institūcijas un valdības partneri pēc atbildīgās institūcijas pieprasījuma?

6)       Vai valdības vadītāja ierosinātas, iesniegtas valdībā lēmuma pieņemšanai un valdībā apstiprinātas attīstības politikas ir tikai un vienīgi starpnozariskas? Vai citā kārtībā sagatavoti dokumenti ir institūciju iniciēti problēmas uzstādījumi, pierādījumi, situācijas vērtējumi, ziņojumi, u.t.t., var izmantot kā paskaidrojošu informāciju valdības vienotas attīstības politikas izstrādē un pieņemšanā?

Tagad mēģināšu saprotami izstāstīt ko nozīmē šie revolucionārie ierosinājumi. 

Pirmkārt, tas nozīmē, ka attīstības politika ir visas valdības kolektīva atbildība, bet par kuras virzību tieši atbild valdības vadītājs, savukārt pārējie ministri līdzdarbojas kopīgā procesā. Ministri neiesniedz politikas plānošanas dokumentus. Tātad, tiek piedāvāta maiga valdības darba centralizācija. 

Otrkārt, procesu organizē atbildīgā iestāde un tā ir atbildīga ne tikai attīstības politikas izstrādi, bet arī tās „tehnisku noformēšanu” t.i. līdzdalību, diskusijām, sadarbību, ieviešanas plānošanu un ietekmes novērtēšanu, tādējādi de-politizējot šo jomu. Ministriju idejas, prioritātes un risinājumi netiek pretnostatīti, bet organizēta līdzdarbība. Tātad, tiek piedāvāta labāka koordinācija. 

Treškārt, ikvienam dokumentam ir karognesējs (ne vienmēr politiska persona) kam ir autoritāte Latvijā (nu labi, par šo pasmaidīju). „Karognesēja” institūts nenozīmē ka tieši šī persona ir izstrādātājs, bet vairāk kā idejas publiskā seja, valdības politikas skaidrotājs un tulkotājs. Tātad, tiek piedāvāta labāka ticamība valdības politikai. 

Ceturkārt, ja pamanījāt, tad ne velti arī šīs tēzes sagatavoju jautājuma formā, jo tas ļauj noskaidrot viedokli, izzināt arī citus risinājumus. Ikviens jautājums, ko Jūs komentāros pievienosiet arī var būt sākotnējās situācijas izzināšanas sastāvdaļa. Šāda pieeja attīstības plānošanas sākumposmā ir atvērtāka un samazina kļūdu iespēju dokumenta izstrādes gaitā. Vienā publikācija redzēju šāda tipa jautājumus uz 30 lappusēm. Tādējādi vēlējos pierādīt, ka jauna pieeja politikas plānošana nav reķešzinātne vai cīņa ar mežacūkām. Tātad, tiek piedāvāta informētāka līdzdalība plānošanas procesā. 

Piektkārt, šāda pieeja nojauktu sadarbības barjeras starp ministrijām un ekspertiem(nu labi, par šo arī pasmaidīju). Iespējams lielākais ieguvums būtu ekspertīzes politikas plānošanas jomā koncentrācija un attīstības plānošanas dokumentu tipu un veidu samazināšana precīzi līdz vienam tipam – attīstības plānošanas dokumenta, ko ierosinājis ir valdības vadītājs, kuru atbalstījusi valdība, kuru izstrādājuši eksperti (tātad iekļaujas fiskālā telpā) un kura izsekojamību nodrošina augstākā iestāde (track&trace princips attīstības politikas plānošanā). Tātad, tiek piedāvāta profesionalizācija un pārmantojamība.

Viss augstākminētais ir autora personiskais viedoklis, kas izteikts no brīvas gribas, nepiespiests, klimatisko apstākļu neietekmēts, absolūti subjektīvs un, cerams, veselā saprāta ietvaros. Viss teiktais nav saistāms ar autora iepriekšējo, esošo un nākamajām darba vietām. Autors nepastāv uz savu ideju autorību, privāttiesībām, blakustiesībām, citām tiesībām par kurām viņš varētu zināt vai arī nezināt. Rakstīšanas laikā nav cietis neviens lidonis, kustonis, nav izmantots arī bērnu darbaspēks. Autors nepārstāv kādu jau esošu, topošu vai iecerētu politisko spēku vai organizāciju, apvienību, biedru grupu vai kustību.