Rīcībpolitikas garā roka

Kāds klasiķis sacīja, ka ilgtermiņā tirgus neredzamā roka gar mums nogrābstīsies un visu saliks savās vietās. Klasiķis nekomentēja, kurās vietās saliks. Tāpēc dažiem asprāšiem dzima doma, ka saliks tādās vietās, par kurām pat interneta publikai nebūtu pieklājīgi skaļi norādīt.  Cerot iekļūt vēstures annālēs gribas neredzamās rokas ideju pielāgot arī rīcībpolitikas izpausmēm un atbildēt uz salīdzinoši populāru jautājumu – kāpēc igauņiem sanāk, bet latviešiem – nē! 

Kā piemēru īsam zibsnim izmantosim ne mazāk populāru un visiem saprotamu jomu -  izglītības finansējums, jo ikvienam ir skaidrs ka finansējums ir nepietiekams, ikviens no mums zina kā būtu jādara!. Lai skatījums būtu gaišāks, tīrāks un salīdzināmāks neizmantosim absolūtos skaitļus, bet ar salīdzinoši vienkāršu grafiku palīdzību pamēģināsim izgaismot rīcībpolitikas atšķirības 10 gadu garumā. Lūk, te ir grafiks un bilde!. Divas valstis, desmit gadi (jaunāku salīdzināmu datu nav), mans labākais draugs – EUROSTAT`S un tā draudzene [educ_figdp], izglītības izdevumu īpatsvars procentos iekšzemes kopproduktā un tā novirzes no ES-27 vidējā līmeņa procentos.

Ko mēs redzam? Pirmkārt, - Latvijai pirmos gadus šie izdevumi virs vidējā ES-27 bija īpaši augsti, tad īpatsvars samazinās, bet vienalga virs ES-27 vidējā, tad nāk „supergads” un tik pat ātri iestājas „taupība”. Ievērojāt, kā mēs „ielikām” Igaunijai!  Iespējams ka igauņiem ir kāda nacionālā īpatnība, bet laika posmā 2004 – 2007 viņi rīkojās diametrāli pretēji Latvijai – samazināja izglītības izdevumu īpatsvaru zem ES-27 vidējā. Stulba rīcība vai nē! Latvija šajā izdevumu pozīcijā „varonīgi” turējās virs „ES-27 ūdens līnijas” līdz pat 2010 gadam, kad par to samaksāja pēc pilna rēķina. Igaunijai iepriekšējos gados uzkrātā „pareizas rīcības dividende jeb rīcībpolitikas neredzamā roka” ļauj šobrīd īstenot politiku, kas Latvijai nav pieejama. Tiešām dīvaini, visu laiku esam „iekabinājuši” Igaunijai, kaut gan īsti nav zināms, kur „iekabinājums” ir nosēdies, bet še tev! Tāpēc vieniem sanāk, bet otriem nesanāk. Sabiedrībā populārs ir arī pieņēmums, ka Latvijai traucēja piecdesmit okupācijas gadi un Ķīlis, bet Igaunija tajā laikā skatījās Somijas televīziju. Lūk kāds spēks ir televīzijai!

Un lai zārkā iedzītu visas naglas paskatīsimies uz vēl vienu EUROSTAT māsīcu [educ_fiabs].

No māsīcas bagātību krātuves paņemsim  - Total public expenditure on education in millions PPS, for all levels of education combined, to sadalot pa izglītības līmeņiem jeb ISCED 1, ISCED 2-4 un ISCED 5-6. Nezinātājiem paskaidrošu, ka tie nav īpaši piemeklēti lamu vārdi, bet gan izglītības līmeņu iedalījums sākumskola, vidējā un augstākā. Arī šajā gadījumā apzināti nerunāsim par absolūtiem skaitļiem, jo mūsu mērķis ir raksturot rīcībpolitikas izvēli un atšķirības starp brāļu tautām. Visām valstīm stabiņš ir sadalīts pēc finansējuma īpatsvara PPS vienībās. Ko mēs redzam? Lietuva (vājāk) un Igaunija (spilgtāk) pakāpeniski (atkārtoju vēlreiz visiem revolucionāriem, anarhistiem un speciālistiem – lēnām, gandrīz nemanāmi, pakāpeniski) palielina finansējuma īpatsvaru ISCED 5-6 jeb augstākai izglītībai, cenšoties saglabāt nemainīgu ISCED1. Jā, izmaiņas ir ļoti vāji pamanāmas, bet tāda ir politikas daba – klusu un lēnām, pragmatiski uzkrāt simbolisko kapitālu, kuru „izmest” uz letes deficīta laikā.

Ko dara Latvija? Tikpat lēnām un pakāpeniski augstākās izglītības jomā nedara neko ( + /- 20% visu 10 gadu laikā), bet ISCED1 izdevumu īpatsvaru palielina. Tad kur „izgulsnējas” nauda, ja pirmsskolas izglītība ir viena no mūsu bēdu ielejām? Zinot budžeta procesa un politikas plānošanas ilgtermiņa dabu, stāvot šeit, paredzu – būs ilgtermiņa rakstura nepatikšanas un tikai nesakiet ka neviens nav brīdināts!

Trešā un pēdēja nagla! 

Salīdzināsim augstākās izglītības institūciju skaitu, izmantojot nacionālās statistikas institūciju sniegto informāciju. Protams šeit ir mazas nianses, piemēram, Igaunija konsekventi lieto kalendāros gadus, Latvija – mācību gadus, Igaunijā neparādās nosaukums koledža, bet tiek nodalītas īpašu universitātes (lai arī ko tās nozīmētu). Tā kā abas valstis nelietot identiskas klasifikācijas sistēmas, pieļauju ka var būt sīkas neprecizitātes. Tomēr. Speciālisti, anarhisti, revolucionāri, konservatori un citi eksperti – paskaidrojiet, kas notika Latvijā, kā radās ultra-super-pieprasījums, ka institūciju skaits bija jādubulto? Un, kas kavē pašlaik to samazināt? Arī šis ir spilgts piemērs tam, kā darbojas rīcībpolitikas neredzamā roka, kas šobrīd, no aptuveni desmit gadus vecas pagātnes, tur visu nozari finanšu badā un turēs, kamēr līknes neatgriezīsies tur, kur tās bija pirms nu jau piecpadsmit gadiem.

Lai spēks ir ar Jums!

Steidzami meklēju marsieti!

Analītiskā strukturālisma spožums un posts pseidoneopostpadomiskā Latvijā. Versija A.

Kas gan es būtu par latvieti, kad vērojot norises internetā vidē, atteiktos piedalīties diskusijā par zinātni? Papildus, kolēģi uzkurināja interesi Twitter vidē ar “revolveržurnalistikas” cienīgu diskusiju tempu. Iztika bez upuriem, bet tuvu bija. 

Ja jau vajag piedalīties, tad pirmo stundu laikā centos noskaidrot, kāda informācija par tēmu ir uzkrāta Latvijas resursu dzīlēs. Atklāti sakot – nekas īpaši izcils, lai neteiktu - oficiālā informācija ir nabadzīga. Jau sāku smīnēt, bet lai pārbaudītu pieņēmumus, izmēģināju laimi kopā ar mūsu laikmeta cilvēka labāko draugu – interneta meklētāju. Sacīsīm atklāti – draugs mani pārsteidza labākā nozīmē, bet vienlaicīgi rosinot vienu, bet būtisku atziņu – mēs sēžam analītiskā strukturālisma bedrē un netiekam ārā. Vispirms aplūkosim drauga sagādātos dārgumus. Drauga draudzene – ministrija, savu iespēju robežās ir publicējusi vieglā valodā rakstītu prezentāciju – cipartabulu par finansējumu. Tajā pat vietnē ir arī pārskata par zinātnes institūcijām un normatīvo regulējumu. Pieminēšu tikai to, ka tas neaptver visus normatīvos aktus. Mazliet precīzāk ar līdzīgu informāciju var iepazīties, citā, diezgan interesantā vietnē, kurā ir publicētas pētniecības izmaksu vadlīnijas – kā labāk atskaitīties par zinātnes finansējumu. Protams, vajag piebilst, ka šo pasūtījumu ir veikusi mūsu drauga draudzenes draudzene – tāpēc iespējams viena draudzene nezina ko dara otra. Papildus informācija par Latvijas augstskolu zinātnisko darbību ir gūstama citā draudzenes mājas lapas sadaļā. No šīs sadaļas – interesantākā būtu publikācija par situāciju zinātnē, kurā faktiski ir jaunākā informācija, protams līdz 2009,gadam, bet statistiskas regulāra atjaunošana ir tehnisks uzdevums. Jebkurā gadījumā visnotaļ cienijami resursi! Un ne tikai! Draudzene ir gājusi vēl tālāk un pie cita izpildītāja (to gājienu gan nesaprotu, kāpēc gan nevar vienā vietā uzkrāt ekspertīzi?) ir pasūtījusi vēl vairāk ekspertīzes un analīzes par zinātni. Draudzenes mājas lapā vispirms jau kontekstā ar zinātnes institūciju izvērtējumu ir vairākas publiskācijas, no kurām interesantākais ir pārskats par zinātni, kas satur jau jāunāku informāciju, līdz 2010.gadam (ja kādam ir nepieciešama jaunāka – laipni lūdzu pie vecākā brāļa – EUROSTA'a). Gandrīz vai identiska informācija par zinātnes izvērtējumu ir nopublicētā arī BIRTI mājas lapā (90% sakritība), bet tur iestājas kaut kāda autorība un tiesības. Tāpēc pirms citējam – esat uzmanīgi – viens kļūdains solis un paši saprotiet. No otras puses palūkojoties uz zinātnes izvērtēšanu aktīvs un liels darbs tiek veiks gudrās, veidās un kādas vēl tur stratēģijas izstrādes jomā. Vispirms jau draudzene ministrija godprātīgi publicē diskusiju dokumentu, bet galvenais izstrādātājs – visu pārējo projekta dokumentāciju. Visnotaļ apsveicama iniciatīva un to saku bez ironijas. Un ne tikai! Ja ir vēlme studēt zinātnes finansējuma analītisko aspektu, statistiku un iegūt zināšanas par zinātnes sasaisti ar uzņēmējdarbību, visnotaļ varu rekomendēt apmeklēt šo virtuālo bibliotēku. Gribētos visā šajā informācijas plūsmā un eiforijā pieminēt arī LIAA, pirms pāris gadiem veikto Latvijas rūpniecības nozaru izpētes projektu, kur līdzīga informācija (snapshoot metode) ir apkopota.

Uh, kā viss notiek, ik gadu, kāds jauns izvērtējums, kāda jauna iniciatīva, skatāmies, pētam, piesaistam ekspertus, piesaistam citus (daudz pareizākus!) ekspertus, tie strādā galvu nepacēluši un kafijas krūzi nenolaiduši. Sabiedrība kūsā, diskutē, prasa – kur nauda (pareizāk sakot prasa – kāpēc naudas tik maz?). Nosakam prioritātes, pamatojam, pierādām, noraidām, atceramies un atkal ceļam gaisāmā. Zinātnieki diskutē, politķi komentē, Twitertauta reaģē, pārpublicē – vārdu sakot Latvijā, visās tā malās, no Kolkas mežiem līdz Šķaunes pļavām, skan klaviatūras darba duna! O! Piedodiet! Interneta laikmetā darba duna var skanēt arī Atamakas tuksneša smiltīs, ne tikai Latvijā. Jautāsiet, bet kur tad ironija?

Viens latviešu politikas klasiķis ir sacījis, ka ir divas iespējas sakārtot tēvu zemīti – fantastiskā un reālā, - fantastiskā latvieši paši pieņems lēmumu par zinātnes attīstības prioritātēm, finansējumu un to īstenos, reālā – atbrauks marsieši un palīdzēs. Nezinu kā citi, bet vienmēr esmu bijis reālists. Tāpēc, ja kāds ir redzējis mazu, zaļu ar lielām acīm un baltām ausīm (nejaukt ar Čeburašku!), lūdzu TW!

Mazgāsim vai taisīsim jaunu?

Revolucionāras pārdomas karstā vasaras naktī Ladogas (tpu! Ķīšezera) ezera apkaimē.

Neapšaubāmi jebkuras attīstības politikas izvērtējumam ir tieša līdzība ar dilemmu, par ko jāizšķiras jauniem un ne tik jauniem vecākiem sastopoties ar mūžseno izaicinājumu - mazgāt nosmulējušos mazuli. Vienkāršāk un ātrāk protams ir nomazgāt, bet taisīt jaunu – patīkamāk. Līdzīgas sajūtas rodas ik reizi, kad sastopos ar kādas „vecās” politikas izvērtējumu, šajā konkrētā gadījumā – Politikas plānošanas sistēmas attīstības pamatnostādnēm jeb PPSAP. Dokumenta aktīvās dzīves laiks strauji tuvojas izskaņai, kas paredz lemšanu par tā turpmāko likteni. Šķiet ikviens, kas šajā jomā nav pirmgadnieks, ir iesaistīts vai bijis iesaistīts tā izstrādē, pielietošanā, novērtēšana ir savs viedoklis un risinājuma piedāvājums. Nepalikšu malā un piedāvāšu savu skatījumu.

Nepārstāstīšu attīstības politikas plānošanas pamatus un principus, kas un kā to regulē normatīvi, kas un par ko atbild, jo ir pārliecība ka lasītājiem to vajadzētu zināt. Arī terminoloģijā centīšos izmantot jēdzienu – attīstības politika (zinot ka tas tiek lietots arī citā kontekstā). Tāpēc izpildot pusnakts solījumus ķersimies vērsim pie ragiem.

Kāpēc? Man šķiet, ka mērķis ir palielināt valdības attīstības politikas vērtību, uzticamību, svaru,  leģitimitāti un nozīmību mūsu visu ikdienas dzīvē. Valdības politika (rīcībpolitikas vai attīstības politikas nozīmē) tiek pausta ar valdībā (t.i. Ministru kabinetā) apstiprinātu dokumentu starpniecību, tādējādi – jo vērtīgāks (satura un izstrādes procesā kontekstā) būs attīstības plānošanas dokuments, jo lielāka būs valdības „politiskā” vērtība (vismaz šajā aspektā) un cilvēku ticība valdības darbam.

Kas būtu jādara, lai vērtība palielinātos? Lūk piedāvātās tēzes, kas formulētas jautājumu veidā.

1)       Vai nepieciešams noteikt, ka attīstības politiku konkrētā jomā, nozarē vai jautājumā ierosina valdības vadītājs (Ministru prezidents) Ministru kabinetā ierosinot pieņemt lēmumu par attīstības plānošanas procesa uzsākšanu konkrētā nozarē, jomā vai problēmjautājumā? Vai Ministru prezidents ir tā amatpersona, kas izstrādāto attīstības plānošanas dokumentu iesniedz Ministru kabinetam izskatīšanai, apstiprināšanai un lēmuma pieņemšanai?

2)       Vai ministrijas, pašvaldības, valsts un pašvaldību iestādes, pilsoniskās sabiedrības organizācijas, valdības partneri, uzņēmēju asociācijas, reģionu pārvaldes, Saeimas deputāti, politiskās partijas, fiziskas personas un citas šeit neminētas vienības ir līdzdalības partneri vienotā attīstības politikas izstrādes procesā? Vai visas augstākminētās institūcijas sniedz informāciju, ekspertīzi, zināšanas, redzējumu, pierādījumus, viedokli, nostāju un savu izpratni par pirmajā punktā uzrunāto jautājumu?

3)       Vai nav tā, ka pirmajos divos punktos minēto procesu starpnozaru ekspertu grupas ietvaros organizē (vada un finansē) augstākā, par attīstības politikas plānošanu atbildīgā, iestāde? Vai Ministru kabinets nosaka pirmajā punktā ierosinātās jomas vai nozares politikas izstrādes vadlīnijas un galvenās nostādnes? Vai par attīstības politikas izstrādi atbildīgā iestāde konsultējas ar Saeima atbildīgajām komisijām un izzina politisko spēku nostāju? Vai augstākā par attīstības politikas plānošanu atbildīgā iestāde var pieņemt lēmumu par dokumenta formu (balstoties uz pirmajā punktā ieskicētiem uzstādījumiem)? Vai augstākā par attīstības politikas plānošanu atbildīgā iestāde organizē politikas izstrādes procesu, kas sastāv no šādiem posmiem – a) izpratnes par situāciju noskaidrošana un diskusiju dokumenta sagatavošanas, b) institucionālās līdzdalības organizēšana un problēmas aptvēruma noteikšana, c) dokumenta saturiskā (risinājumi un to izmaksas novērtējums) izstrāde, d) Saeimā pārstāvēto politisko spēku informēšana par paredzētajiem risinājumiem e) izpildes uzraudzība un f) sasniegto rezultātu izvērtēšana?

4)       Vai ikvienam attīstības plānošanas dokumentam ir autors (idejas karognesējs?), kurš ir nozares, jomās autoritāte, līderis, ar labu reputāciju un ietekmi (lai arī ko tas nozīmē)? Vai autors vienmēr ir Latvijas pārstāvis?

5)       Vai attīstības plānošanas dokumenta (pēc apstiprināšanas Ministru kabinetā) pavadošos dokumentus, proti, a) līdzdalības (konsultāciju) apkopojumu t.sk. diskusijas ar Saeimas atbildīgajām komisijām, politiskajiem spēkiem, citus protokolus, b) ietekmes (ex-ante) izvērtējumu, c) ekonomisko, sociālo, ilgtspējas un cita tipa analīzi, d) neatkarīga eksperta novērtējumu (peer – review), e) attīstības politikas ieviešanas plānu un f) mazākuma ziņojumu ar partneru būtiskiem iebildumiem sagatavo atbildīgā institūcija?  Vai ietekmes izvērtējumu un citus līdzīgus pasākumus var īstenot arī pilsoniskās sabiedrības organizācijas, privātpersonas, zinātnes institūcijas un valdības partneri pēc atbildīgās institūcijas pieprasījuma?

6)       Vai valdības vadītāja ierosinātas, iesniegtas valdībā lēmuma pieņemšanai un valdībā apstiprinātas attīstības politikas ir tikai un vienīgi starpnozariskas? Vai citā kārtībā sagatavoti dokumenti ir institūciju iniciēti problēmas uzstādījumi, pierādījumi, situācijas vērtējumi, ziņojumi, u.t.t., var izmantot kā paskaidrojošu informāciju valdības vienotas attīstības politikas izstrādē un pieņemšanā?

Tagad mēģināšu saprotami izstāstīt ko nozīmē šie revolucionārie ierosinājumi. 

Pirmkārt, tas nozīmē, ka attīstības politika ir visas valdības kolektīva atbildība, bet par kuras virzību tieši atbild valdības vadītājs, savukārt pārējie ministri līdzdarbojas kopīgā procesā. Ministri neiesniedz politikas plānošanas dokumentus. Tātad, tiek piedāvāta maiga valdības darba centralizācija. 

Otrkārt, procesu organizē atbildīgā iestāde un tā ir atbildīga ne tikai attīstības politikas izstrādi, bet arī tās „tehnisku noformēšanu” t.i. līdzdalību, diskusijām, sadarbību, ieviešanas plānošanu un ietekmes novērtēšanu, tādējādi de-politizējot šo jomu. Ministriju idejas, prioritātes un risinājumi netiek pretnostatīti, bet organizēta līdzdarbība. Tātad, tiek piedāvāta labāka koordinācija. 

Treškārt, ikvienam dokumentam ir karognesējs (ne vienmēr politiska persona) kam ir autoritāte Latvijā (nu labi, par šo pasmaidīju). „Karognesēja” institūts nenozīmē ka tieši šī persona ir izstrādātājs, bet vairāk kā idejas publiskā seja, valdības politikas skaidrotājs un tulkotājs. Tātad, tiek piedāvāta labāka ticamība valdības politikai. 

Ceturkārt, ja pamanījāt, tad ne velti arī šīs tēzes sagatavoju jautājuma formā, jo tas ļauj noskaidrot viedokli, izzināt arī citus risinājumus. Ikviens jautājums, ko Jūs komentāros pievienosiet arī var būt sākotnējās situācijas izzināšanas sastāvdaļa. Šāda pieeja attīstības plānošanas sākumposmā ir atvērtāka un samazina kļūdu iespēju dokumenta izstrādes gaitā. Vienā publikācija redzēju šāda tipa jautājumus uz 30 lappusēm. Tādējādi vēlējos pierādīt, ka jauna pieeja politikas plānošana nav reķešzinātne vai cīņa ar mežacūkām. Tātad, tiek piedāvāta informētāka līdzdalība plānošanas procesā. 

Piektkārt, šāda pieeja nojauktu sadarbības barjeras starp ministrijām un ekspertiem(nu labi, par šo arī pasmaidīju). Iespējams lielākais ieguvums būtu ekspertīzes politikas plānošanas jomā koncentrācija un attīstības plānošanas dokumentu tipu un veidu samazināšana precīzi līdz vienam tipam – attīstības plānošanas dokumenta, ko ierosinājis ir valdības vadītājs, kuru atbalstījusi valdība, kuru izstrādājuši eksperti (tātad iekļaujas fiskālā telpā) un kura izsekojamību nodrošina augstākā iestāde (track&trace princips attīstības politikas plānošanā). Tātad, tiek piedāvāta profesionalizācija un pārmantojamība.

Viss augstākminētais ir autora personiskais viedoklis, kas izteikts no brīvas gribas, nepiespiests, klimatisko apstākļu neietekmēts, absolūti subjektīvs un, cerams, veselā saprāta ietvaros. Viss teiktais nav saistāms ar autora iepriekšējo, esošo un nākamajām darba vietām. Autors nepastāv uz savu ideju autorību, privāttiesībām, blakustiesībām, citām tiesībām par kurām viņš varētu zināt vai arī nezināt. Rakstīšanas laikā nav cietis neviens lidonis, kustonis, nav izmantots arī bērnu darbaspēks. Autors nepārstāv kādu jau esošu, topošu vai iecerētu politisko spēku vai organizāciju, apvienību, biedru grupu vai kustību.